Karš ģimenēs vēl nav beidzies?
Otrais pasaules karš beidzās pirms vairāk nekā 80 gadiem.
Lielākajai daļai no mums tā ir vēsture – mācību grāmatās minētie gadu skaitļi, vecas fotogrāfijas, dokumentālās filmas, atmiņas, par kurām arvien retāk stāsta tie cilvēki, kas vēl ir dzīvi.
Taču mūsu vecākiem un vecvecākiem tas nebija vēsture, bet gan pati dzīve. Laiks, kad cilvēki pazuda, ģimenes izjuka, mājas palika tukšas un rītdiena nebija nemaz tik pašsaprotama.
Un, lai gan karš beidzās, tā ietekme ne vienmēr beidzās tajā pašā dienā.
Iedomājies, piemēram, kādu pavisam parastu igauņu ģimeni.
Vectēva tēvs devās karā un vairs neatgriezās. Varbūt viņu nogalināja, varbūt viņš pazuda bez vēsts, varbūt mājās vienkārši pienāca ziņa, ka viņa vairs nav. Viņa dēls, kurš tolaik vēl bija bērns, bija spiests augt bez tēva un diezgan agri iemācīties, ka dzīvē ne vienmēr var paļauties uz to, ka kāds atnāks un palīdzēs.
Viņš izauga par vīrieti, kurš vienmēr tika galā ar visu.
Vīrietis, kurš daudz strādāja, uzņēmās atbildību un rūpējās par savu ģimeni, bet kuram jūtas bija kaut kas tāds, par ko īpaši nerunāja. Viņš nebūt nebija auksts vai vienaldzīgs, gluži pretēji, viņš varēja ļoti dziļi mīlēt savu ģimeni, bet viņa mīlestības valoda varēja būt darbs, klātbūtne un tas, ka ledusskapis bija pilns un rēķini samaksāti.
Ja bērns nāca pie viņa ar kādu raižu, atbilde varēja būt vienkārša: „Tas jau pāries.“
Kad bērns raudāja, viņš teica: „Esi stiprs.“
Ja ja viņam pašam bija grūti, viņš par to nerunāja. Jo, iespējams, viņam nekad nebija iemācīts, kā to darīt.
Viņa māte, kura kara laikā bija zaudējusi vīru, tajā pašā laikā bija spiesta audzināt bērnus un uz saviem pleciem nest dzīvi, kas viņai neatstāja daudz iespēju vājināties. Viņai nācās strādāt smagu darbu, vēlāk izturēt dzīvi kolhozā, rūpēties par bērniem un kaut kā turpināt dzīvot, pat tad, ja sirdī valdīja sēras, kam nebija ne laika, ne vietas.
Kas būtu noticis, ja viņš kādu dienu vienkārši būtu teicis: „Es vairs nespēju“?
Kas būtu audzinājis bērnus?
Kas kāds būtu paveicis šo darbu?
Kas kāds būtu atnesis ģimenei ēdienu?
Tātad viņam bija jātiek galā.
Un, iespējams, šī spēja tikt galā ar grūtībām kļuva par vienu no viņa ģimenes neredzamajām vērtībām.
Mums vienmēr izdodas.
Mēs nesūdzamies.
Mēs neapgrūtinām citus.
Mēs turpinām ceļu.
Acīmredzot tie bija ļoti nepieciešami noteikumi laikā, kad bija jācenšas izdzīvot.
Bet kas notiek, ja izdzīvošanai radītie noteikumi nonāk paaudzē, kurā izdzīvošana vairs nav ikdienas jautājums?
Kas notiek tad, ja mazbērnam patiesībā ir droša māja, mīlošs partneris un iespēja lūgt palīdzību, bet tomēr viņš dziļi sirdī jūt, ka viss ir jādara pašam?
Vai arī, ja atpūta rada vainas sajūtu?
Vai varbūt paļaušanās uz citiem šķiet kaut kā bīstama?
Vai arī tad, ja tuvums ir vienlaikus ļoti vēlams un vienlaikus biedējošs?
Vai arī tad, ja cilvēks pamana, ka viņa attiecībās atkārtojas viens un tas pats modelis, lai gan viņš apzināti it kā dara visu, kas ir viņa spēkos, lai neatkārtotu savu vecāku vai vecvecāku dzīvi?
Šeit ģimenes stāsts kļūst interesants.
Jo mēs no savas ģimenes mantojam ne tikai acu krāsu, uzvārdu vai vecmāmiņas receptes. Mēs augam arī stāstos, par kuriem runā, un stāstos, par kuriem klusē. Mēs mācāmies no saviem vecākiem, kā mīlēt, kā strīdēties, kā samierināties, kā tikt galā ar zaudējumu un ko darīt, ja dzīve kļūst ļoti grūta.
Dažreiz mēs iemācāmies arī to, ka par noteiktām jūtām nerunā.
Jo vīrietim jābūt stipram.
Lai sieviete izturētu.
Lai ar savām rūpēm neapgrūtinātu citus.
Jo vissvarīgākais ir turpināt ceļu.
Un bērns, kurš aug šādā vidē, varbūt nekad neuzzinās, kāpēc viņš kaut ko dara tieši tā. Viņam tas nav „vecmāmiņas kara pieredze” vai „vectēva bērnības trauma”. Viņam tas ir vienkārši dzīve.
Tādi mēs esam mūsu ģimenē.
Konstellāciju pieejā cilvēks tiek aplūkots kā daļa no plašākas ģimenes sistēmas, un tiek pievērsta uzmanība tam, kā iepriekšējo paaudžu smagie notikumi un neatrisinātās situācijas var būt saistītas ar šodien atkārtojošiem modeļiem un iekšējām grūtībām. Īpaši tiek izcelti tādi notikumi, kas spēcīgi ietekmē ģimeni, piemēram, karš, priekšlaicīga nāve, emigrācija, vardarbība vai citi lieli zaudējumi.
Viens no svarīgākajiem jēdzieniem šajā skatījumā ir apziņas līmeņa lojalitāte, sajūta vai iekšējs modelis, caur kuru cilvēks it kā var palikt uzticīgs savas ģimenes stāstam, atkārtojot kādu modeli vai pārņemot nastu, kas patiesībā varbūt nemaz nepieder pie viņa paša dzīves.
Tas nenozīmē, ka tagad par katru savu raižu mums būtu jāsāk meklēt vainīgo vecmāmiņā vai vectēvā.
Gluži pretēji.
Varbūt vissvarīgākais jautājums ir tieši tas, vai mēs spējam uz savas ģimenes vēsturi raudzīties ar līdzjūtību.
Ko manai vecmāmiņai nācās pārdzīvot, lai viņa kļūtu par cilvēku, kurš nekad neļāva sev būt vājai?
Ko manam vectēvam nācās piedzīvot, lai viņš iemācītos savas jūtas paturēt pie sevis?
Ko viņiem nozīmēja mīlestība laikā, kad vissvarīgākais bija izdzīvot?
Un ko man šobrīd nozīmē mīlestība, ja man vairs nav jācenšas izdzīvot tāpat kā agrāk?
Šie jautājumi var mainīt to, kā mēs uztveram savus vecākus un vecvecākus.
Mēs varam atklāt, ka cilvēks, kuru bērnībā uzskatījām par aukstu, vienkārši nemācēja mīlēt citādi. Mēs varam saprast, ka vecmāmiņas pastāvīgās raizes nebija vienkārši „viņas raksturs”, bet gan daļa no pasaules, kurā zaudējums varēja iestāties jebkurā brīdī. Mēs varam saprast, ka vectēva klusēšana nebūt nenozīmēja jūtu trūkumu, bet varēja būt veids, kā viņš jau ļoti agri iemācījās tikt galā ar dzīvi.
Un, iespējams, no šīs izpratnes dzims kaut kas jauns.
Mēs neesam dzimuši kā tukša lapa – mēs nākam no ģimenēm, kurām ir sava vēsture, savi zaudējumi, savi noslēpumi, savi mīlestības veidi un savi stāsti.
